Jaunkundze,
sirds
visu dienu
dzied man krūtīs
kā uzstādīts patafons.
Drīkstu jums piesolīt
ēdienu pagrabā
krēslu,
pīrāgus brūnus
un tēju,
kūpošu
kā mūsu elpa tagad uz ielas,
saldu
kā pastmarku līme,
ar citrona šķēlītēm,
plānām
kā cilvēku laime,
mans mētelis
un jūsu zeķes?...
Jaunkundze,
drīkstu jums piesolīt? ...
Tur
zem galdauta,
balta kā krīts,
klusi jums glāstīšu ceļus,
elpošu karstāk par pasniegto tēju,
un manā vietā
runās bez apstājas —
radio skaļrunis.